Es tās durvis nesaplēsu, viņas jau tādas bija, pietam, visam savs laiks. Tehnoloģijās salikām bildītes, lai darbs izskatās labāks. Skolā vienā vietā trepes mani ienīst, es tur viemēr paklūpu, nu labi vienmēr nē. Tikai vienmēr neīstajā vietā un laikā. Tad Oliva ar mums lika runāt spāņu valodā, un uzdeva aizdomīgi daudz jautājumus, Bioloģijā kā vienmēr - jautājumi pie datora.
Treniņā mācījāmies siet mezglus. Skaties, tas ir kā 8, seko atsoņiekam, bla bla bla un tagad tu. Atkārto vēlvienreiz. Un vispār, man nemaz nepievērš uzmanību, es varu karāties augšā veselu mūžību, un neviens sarunas dēļ neiedomāsies, ka es vairs nevaru noturēties, bet labi labi. Vēl kaut kāda bumbiņas mētāšana.
Svētdien pārvākšos pie jaunās ģimenes. :(
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru